Mīļais bērns !
Es pastāstīšu Tev mazliet par to, kāpēc Es vēlos, lai Tu atteiktos no savām maskām. Lai to labāk saprastu, Es Tev pastāstīšu par Savu mērķi.
Es cilvēka prātu gribu novest pie tā , ka kāds varētu uzcelt pasaules viskaistāko katedrāli, atzīt to par pašu skaistāko un līksmot par šo faktu. Tai pašā laikā nepriecāties ne vairāk, ne mazāk kā tad, ja to būtu paveicis kāds cits. Es vēlos, lai cilvēks savās simpātijas kļūst tik brīvs, ka pats par savām dotībām varētu priecāties tik pat sirsnīgi un līksmi kā par sava tuvākā spējām – vai saullēktu, ziloni, ūdenskritumu... Es vēlos, lai visbeidzot katrs cilvēks ikvienu radību (pat sevi pašu) spētu atzīt par lielisku un izcilu. Es gribu, cik vien ātri iespējams, nokaut cilvēka dzīvniecisko patmīlību; taču Mana ilglaicīgā stratēģija ir atgriezt cilvēkus pie jauna veida patmīlības – mīlestības un pateicības par visiem citiem, ieskaitot sevi pašu. Kad cilvēki patiesi mīlēs savus tuvākos kā sevi pašus, viņiem tiks atļaut mīlēt sevi kā savus tuvākos. Ne brīdi neaizmirsti par manu galveno īpašību: Es patiesi mīlu cilvēkus, ko Pats esmu radījis, un vienmēr ar Savu labo roku atdodu viņiem atpakaļ to, ko esmu paņēmis ar kreiso.
Visas manas pūles, tāpēc ir vērstas uz to, lai vispār novērstu cilvēku no domā par paša vērtību. Es labāk gribētu, ka cilvēks uzskata sevi par izcilu arhitektu vai dižu dzejnieku un tad aizmirstu par to, nekā, ja viņš iztērētu daudz laika un pūļu, cenzdamies iestāstīt sev, ka ir slikts arhitekts vai dzejnieks. Tās ir velna pūles ir iedvest iedomību vai neīstu pazemību. Es likšu pretī acīmredzamo atgādinājumu, ka parasti cilvēks vispār netiek aicināts kaut kā īpaši novērtēt savas spējas, jo pietiek ar to, ka viņš cenšas savas dotības attīstīt tik, cik var, nenosakot sev slavas templī kādu ļoti precīzu nišu. Tāpēc Es cenšos katra cilvēka prātā uzturēt dzīvu mācību, ko jūs visi gan zināt un sludināt, bet kuru jums tomēr nākas grūti izjust – tā ir patiesība par to, ka cilvēks nav radījis sevi pats, ka spējas viņam ir dāvātas, un tik pat labi viņš varētu lepoties ar savu matu vai acu krāsu. Taču mans mērķis vienmēr būs, palīdzēt cilvēka domas novirzīt no šī lietām. Es nevēlos, lai Tu pārlieku daudz domātu pat par saviem grēkiem: ja reiz tie ir nožēloti, jo ātrāk Tu pievērsies citām lietā, jo iepriecinātāks Es esmu.
Tev ir jāzaudē visas maskas, lai beidzot, zem tām atklātu sevi, tādu kādu Es Tevi esmu radījis. Tik skaistu, neatkārtojamu, pasakainu...
Varbūt Tu būsi “nekas” uzpūtīgās pasaules priekšā, kurai nepieciešams aizvien kaut kas jauns no Tevis, bet Manās acīs Tu būsi nenovērtējams dārgums un Es ar prieku sagaidīšu tevi mājās, kur jau esmu sataisījis Tev tādu mājas vietu, pēc kuras Tava sirds klusībā ir saukusi uz Mani ilgi.
Tevi mīlošais Jēzus
