Cilvēki kristīgo mācību un Dievu uztver kā kaut ko mistisku, apgarotu brīnumu... Jā, tas ir brīnums, - bet tas notiek mūsu vidū un ar mums. - bet notiek ikdienā! - bet mums tas arī var nepatikt! ...
Dievs dod mums sapratni! Mēs tikai varam lūgt pēc tās par sevi un arī citiem!
Vai tas vispār ir iespējams? Dievu godināt no sirds & nīsts cilvēku no sirds? Kurš no šiem abiem nav īsts?
Ja pirmā vietā ir Dievs! Vai tad Dievs neliek likt visu/visus citus pirmā vietā?
Kāda jēga dzirdēt par citiem, cik tie slikti? Baznīca ir vieta, kur es nāku pie Dieva un Viņa Vārda nevis uzzināt jaunākās dzeltenās preses notikumus!
