Lillijas auga, auga... tad kādu dienu viens zieds krāšņi uzziedēja. Vīrs par to priecājās. Un stāstīja šo notikumu citiem un visi priecājās līdz ar viņu!
Vīrs gaidīja, kad visi pārējie pumpuri pārvērtīsies krāšņos ziedos. Bet iestājās liels karstums. Lillija nokalta un līdz ar viņām neizplaukušie pumpuri....
Vīrs nesaprata: kāpēc? Bet samierinājās ar to! Tā tač dzīvē notiek! Nekas nav mūžīgs!
Vīrs nomira. Kad nonāca Dieva priekšā, vīs jautāja Dievam:
- Kāpēc manā pagalmā uzziedēja tikai viena lillija? Man tik ļoti būtu paticis, ja visas būtu uzziedējušas. Man tās tik ļoti patika un tās mani ļoti iepriecināja, ka es aizmirsu savu vientulību!
Dievs teica:
- Es Tev devu lillijas! Bija laiks, kad es tām sūtīju lietu, bet tad es gribēju, lai Tu par viņām rūpējies un kādu laiku aplaisti!
Secinājums: Ja Dievs mums kaut ko dod, tad mums par to arī jārūpējas, nevis jāļauj tam novīst!
