Es pazīstu Ābelu. Viņš man izstāstīja savu stāstu:
Es esmu Ābels. Mana dzīve sākās uz šīs zemes kad šeit nebija daudz cilvēki, tikai mana mamma, tētis un brālis Kains. Man kopš bērnības patika dzīvnieki, tāpēc es kļuvu par avju ganu, savkārt manam brālim Kainam nepatika nekas, kas bija dzīvs, tāpēc viņš izvēlējās kļūt par zemkopi.
Kopš bērnības mums ar brāli mamma stāstīja par paradīzi. Un vienreiz, kad mēs ar brāli pēc ikdienas darbiem bijām atnākuši mājās, viņastāstīja ļoti īpašu stāstu, kurš man palika prātā, par Dzīvības koku un aizliegto augli. Mammas acīs bija asaras(kuras, cilvēkam tika dotas pēc idzīšanas no paradīzes). Mans brālis Kains teica: “Kā Tu tā varēji? Jūs ar tēti esat vainīgi pie tā ka mēs tagad esam šiet, nevis paradīzē.” Kains pagriezās un aizgāja, pat neatskatoties. Es redzēju, ka mammai ļoti sāpēja brāļa teiktais un vēl vairtāk tas ko viņa bija izdarījusi. Kaut gan tā bija patiesība ko Kains teica, viņam tas nebija jāsaka. Es piegāju pie mammas un apskāvu viņu. Viņa teica: “Dēls Tu redzi, ka Dievs redz visu un zin visu. Un Viņš ir ļoti labs, pat tad kad mēs nepaklausījām Dievam, Viņš mūs žēloja, jo mīlēja un mums nebija mirtin jāmirst. Lai arī pēc grēkā kriešanas mēs pēc taisnības pienākās sods, bet Dievs mums ir devis ticību uz Viņu, kas palīdz un darbojās mīlestība vienīgi tā mūs var izglābt.“ No tās dienas es sapratu, ka mums ir jācenšaās darīt viss tas labākais un ja kaut kas pierūkst nevajag pārdzīvot vai ielīgt depresija, bet vienkārši tīcībā raudzīties uz Dievu.
Es bieži noraudzījos uz savu brāli Kainu un man sāpēja sirds. Viņš nosodīja vecākus un vairs negāja pie viņiem, bet dzīvoja viens pats. Kad es aizgāju pie viņa viņš it kā priecājās, bet tai pat laikā es dzirdēju no viņa pārmetumus, ka vecāki mani vierāk mīlot, kaut gan es zināju ka tā nebija. Viņš ļoti dusmojās, kad viņam teica, ka viņš pats arī ir grēkojis, tāpat kā vecāki un viņam vajadzīga glābjošā ticība. “Kā Tu sīkais nejēga vari tā runāt? Ieva un Ādams ir vainīgi, viņu dēļ manī ir iedzimtais grēgs Tevī ar un visos citos cilvēkos, Tu nesaproti, es viņiem to nevaru piedot.Un Tu atbalsti grēku ēdot kopā ar viņiem pie viena galda! Es negribu Tevi vairs redzēt, es Tevi vairs nemīlu, Tu man nepatīc. PROM!” Kains bija aizdomu naida pilns un tur vairs es neko nevarēju darīt, vienīgi man atlika ticēt, ka Dievs viņam kādreiz dos sarast, ka visi mēs esam vienādi grēkojuši un ticība ir tās kas mūs glābj.
Pienāca diena kad mēs atkal satikāmies pienesot Dievam upurus. Es biju izraudzījies labāko avi. Manuprāt, Dievam ir jādot tas labākais, jo Dievs man ir tika daudz devis un labu darījis un ļāvis dzīvot. Arī mans brālis atnesa upuri no saviem laikiem. Es redzēju tas bija ne tas labākais kas viņam bija. “Ak, Dievs, Tu redzi manu brāli, piedod viņam.” Šķiet man klātbūtne viņu sadusmoja un es aizgāju pie savām avīm. Pēc kāda laika es redzēju brāli nākam. Man bija liels prieks. Nu tā bija pirmā reize, ka viņš nāk pie manis. Drošvien viņš beidzot ir sapratis, ka nav jēgas dusmoties un turēt savu brāli par ienaidnieku un arī vecāki priecāsies...
bet tad viņs kliedza: “Tu nejēga, tavu upuri Dievs pieņēma, manu nē?”
es biju ļoti izbrīnīts “Kā?” es kusībā jautāju Dievam: kāpēc Dievs Tu manam brālim to darīji?
“Nu beidz tēlot, Tu tagad priecājies ka mans upuris nav pieņemts, duraks!”
Nē mīļo brāli, man tiešām žel! Kā varētu Tev palīdzēt?
Pasaki kāpēc manu upuri Dievs nepieņēma?
Tu tiešām gribi dzirdēt kā es domāju
viņš neatbildēja...
Es pienesu Dievam to labāko no savām avīm. Bet redzot tavu upuri, man tas nešķita tas labākais kas Tev aug dārzos un laukos. Un man liekās, ka Dievam nepatīk ka Tu tika daudz dusmojies un turi naidu uz vecākiem.Tevī ir kas ļaunā, un Tu nemīli savus tuvākos, un tavi darbi līdz ar to ir ļauni
Tu mani apsūdzi?
Mans brālis pacēla akmeni...
Ko tu ar to darīsi?
Un viņš neko neteica svieda akmeni. Kas man trāpīja pa galvu... “Ak Dievs Tu esi liels un varens, lūdzu piedod manam brālim kaut viņš apzinātos ko viņš dara!un lūdzu neliec viņam mirt!”
un kas notika tālāk tas rakstīts: 1 Mozus 4 nodaļā sākot no 9 panta izlasi!
